Divas filmas ar nosaukumu Naza stāsta atšķirīgus stāstus par Gazas karu

Divas filmas, viens saīsinājums

2026. gadā iznāca divas dokumentālās filmas ar gandrīz vienādu nosaukumu. Abas ņem «Naza» no IDF ikdienas ivrita saīsinājuma vārdam נזק אגבי, נז״א (nezek agavi), blakus zaudējumi: nejaušs kaitējums civiliedzīvotājiem, kad tiek trāpīts militāram mērķim. Šī vārdnīca nav atzīšanās nodomā. Saskaņā ar bruņota konflikta tiesībām uzbrucējs drīkst trāpīt likumīgam militāram mērķim arī tad, ja ir sagaidāms zināms kaitējums civiliedzīvotājiem, ja uzbrukums ir vērsts pret mērķi un nejaušais kaitējums nav pārmērīgs attiecībā pret gaidāmo militāro ieguvumu; no komandiera arī sagaida, ka viņš atcels vai apturēs triecienu, ja kļūst skaidrs, ka nejaušais kaitējums būtu pārmērīgs. Šāda kaitējuma aplēse ir veids, kā likumu ievērojošs spēks cenšas noturēt triecienu šo noteikumu ietvaros. Venēcijas filma vārdu uztver kā atslēgu sistēmai civiliedzīvotāju masveida nogalināšanai. Vēlākā Izraēlas filma to pašu vārdu uztver kā sākumpunktu citam stāstam par to, kā tika karots Gazas karš. Lasītāji var noskatīties abas un izlemt, kurai liecībai un kuram ekrāna materiālam viņi tic vairāk.

Pirmo filmu, NAZA, uzrakstīja un režisēja Izraēlas žurnālisti Yuval Abraham un Rachel Szor, iepriekš ar Oskaru godalgotās No Other Land līdzrežisori. Tā vēlu tika iekļauta 83. Venēcijas kinofestivāla oficiālajā konkursā, pirmizrādi piedzīvoja 2026. gada 10. septembrī un divas dienas vēlāk ieguva žūrijas īpašo balvu. Festivāla un nozares apraksti saista producēšanu ar Apvienoto Karalisti; The New York Times ziņoja, ka līdzproducents bija The Guardian, un CNN nosauca Jonathan Glazer par izpildproducentu. The New York Times un Breitbart aprakstīja 80 minūšu filmu; The Free Press, CNN, Fox News un The New York Times ziņoja par 25 minūšu stāvaplaudisiem pirmizrādē. Festivāla uzņemšana nav apstrīdama. Apstrīdams ir tas, ko apgalvo anonīmie runātāji.

Otrā filma, Naza: Patiesais stāsts, tika publicēta tiešsaistē 2026. gada oktobra sākumā. Ieraksts, kas nosauca veidotājus, minēja IDF rezerves pulkvežleitnantu Roi Danino, Hagai Gutman un Ariel Averbuch. The Jerusalem Post darbu pasniedza kā pretfilmu, «kas tieši vērsta uz to, lai diskreditētu apgalvojumus» Venēcijas dokumentālajā filmā. Tā nav festivāla filma. Tā tika veidota, lai satiktos ar Venēcijas filmu tajā pašā laukā: vārds «Naza», Izraēlas militārā runa un apsūdzība, ka mērķu izvēle Gazā kļuva par atļauju nogalināt civiliedzīvotājus.

Kas runā un kā tiek izmantota kamera

Abas diskusijas par Venēcijas filmu atgriežas pie tā paša vizuālā izkārtojuma. The Financial Times aprakstīja Abrahamu naktī uz Telavivas jumta, ņemot liecības no cilvēkiem, kuru sejas ir ēnā, ar dzīvokļu logiem starpgraizos. The New York Times ziņoja par 24 cilvēkiem, kurus raksturoja kā Izraēlas izlūkošanas virsniekus un karavīrus, bez identificēšanas, ar mainītām sejām un balsīm. Recenzenti un fotogrāfijas rāda runātājus kā tumšus siluetus. IDF vēlāk teica, ka nevar pārbaudīt, kas šie cilvēki bija. The Jerusalem Post ziņoja par armijas nostāju: filma balstās uz nepārbaudāmām anonīmām liecībām un satur juridiskas neprecizitātes, un triecienu lēmumus pieņem un civiliedzīvotāju kaitējumu vērtē apmācīti militārie un juridiskie amatpersonas, nevis algoritms. The New York Times citēja armiju, kas pārmeta «anonīmas liecības no personām, kuru identitāti nevar pārbaudīt».

Patiesais stāsts maina liecinieku sarakstu arī tur, kur tas ieņem līdzīgu retorisku lauku. The Jerusalem Post to ierāmēja kā tiešu atspēkojumu. Reklāmas ieraksti teica, ka tas piedāvā tiešu pieredzi, kuras mērķis ir «salikt faktus pa vietām» par karu pret Hamās. Filmas tāpēc lūdz skatītāju uzticēties dažāda veida avotiem: nenosauktiem cilvēkiem, kuru dienesta pakāpes nevar pārbaudīt, pretstatā cilvēkiem, kurus atspēkojums rāda kā gatavus runāt komandieru un izlūkošanas virsnieku statusā, joprojām kara drošības ierobežojumu ietvaros. Neviens no formātiem pats par sevi nepierāda mērķu izvēles politiku.

Ko katra filma apgalvo un ko tā rāda

Abraham un Szor filma, kā to apkopo The Free Press, The New York Times, CNN un The Financial Times, apgalvo, ka civiliedzīvotāju nāves Gazā nebija nejaušs blakusprodukts cīņai pret Hamās, bet bija iebūvētas mērķu izvēlē. Par intervētajiem raksta, ka viņi apraksta «Naza» skaitļus, paredzamos civiliedzīvotāju nāves gadījumus, kas piesaistīti mērķim; novērošanas un, filmas stāstā, mākslīgā intelekta izmantošanu; un procesu, kurā mājas un ģimenes bija vieglāk trāpīt nekā teroristus atklātā vietā. The New York Times ziņoja, ka viens runātājs teicis: Izraēla apzināti veikusi triecienus, kas nogalināja 20, 30 vai pat 300 civiliedzīvotājus, un vienā gadījumā dota atļauja triecienam, kas varētu nogalināt 500. Tie ir apgalvojumi, ko kameras priekšā izteikuši anonīmi runātāji, nevis tiesas secinājumi. The Free Press atzīmēja, ka šoks par pašu faktu, ka IDF pirms trieciena aplēsa civiliedzīvotāju nāves, pats par sevi nepārvērš šīs nāves apzinātā slepkavībā; paredzamā nejaušā kaitējuma aprēķins ir tas, ko prasa nošķiršana un proporcionalitāte.

IDF 2026. gada 1. oktobrī publicētā līnija atbildēja publiski. Ieraksti, kas tajā dienā cirkulēja, citēja armiju: filma «sniedz sagrozītu, maldinošu un negodprātīgu ainu par IDF mērķu plānošanas un triecienu procesu» un novirzīja lasītājus uz pilnu rakstisku atbildi. Agrāk The New York Times ziņoja, ka armija, kas teica, ka redzējusi tikai fragmentus, noliedza, ka plānojusi, apstiprinājusi vai veikusi triecienu, kurā bija paredzēts, ka tiks nogalināti 500 civiliedzīvotāji vai skaits tuvu tam, un teica, ka rīkojusies saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Eyal Zamir, filmu nosauca par «asins apmelojumu» un «apzinātu īstenības sagrozījumu» darbu. Lasītājiem tas jāuztver kā iestādes aizstāvība, tāpat kā anonīma liecība jāuztver kā nepārbaudīta, līdz var pārbaudīt vārdus, datumus un triecienu lietas.

Patiesais stāsts savu ilgumu netērē katra Venēcijas citāta iztiesāšanai. The Jerusalem Post to pasniedza kā mēģinājumu diskreditēt Venēcijas tēzi, nevis to no jauna iestudēt. Pilsētas kara speciālists John Spencer, apspriežot to pašu strīdu par mērķu izvēli, apgalvoja, ka aprēķins, cik lielus blakus zaudējumus tiesības atļauj, un pēc tam centieni palikt šīs robežas ietvaros, ir pretstats iznīcināšanas politikai, un ka Hamās metode karot no civiliedzīvotāju vidus ir veidota tā, lai šos likumīgos aprēķinus pārvērstu politiskā ierocī. The New York Times ziņoja, ka armija un Izraēlas komentētāji Venēcijas filmai pārmeta arī to, ka tā neatzina Hamās stratēģiju ieguldīt teroristus un infrastruktūru civiliedzīvotāju vidū. Arī attēli un atklātas intervijas var būt selektīvas. Plašākais strīds par palīdzību un badu ir apstrīdams; pavadoša piezīme šajā vietnē pretstatā sagūstītam materiālam izklāsta Hamās un humāno palīdzību, un cita izklāsta apgalvojumu par badu.

Morālās kategorijas nav savstarpēji aizstājamas. Viena filma jautā, vai demokrātiskas armijas mērķu sistēma kļuva par mašīnu civiliedzīvotāju nogalināšanai. Otra jautā, vai bez kaitējuma civiliedzīvotājiem var cīnīties pret teroristu organizāciju, kas 2023. gada 7. oktobrī masveidā nogalināja izraēliešus, saņēma ķīlniekus blīvā pilsētā un iegūlās starp nekombatantiem. Hamās nav valsts bruņota konflikta tiesību izpratnē tā, kā tāda ir Izraēla. Starptautiskās tiesības joprojām saista uzbrucēju ar nošķiršanu un proporcionalitāti. Tieši tāpēc «Naza» pastāv kā štāba žargons, un tāpēc abas filmas to satvēra. Nejaušs kaitējums triecienā pret militāru mērķi nav tas pats akts kā apzināta civiliedzīvotāju slepkavība 7. oktobrī.

Uzņemšana un kur katru var noskatīties

Izraēlas oficiālā reakcija uz Venēcijas filmu bija skarba. Kultūras ministrs Miki Zohar teica, ka rīkosies, lai atņemtu režisoriem pilsonību, un runāja par valsts nodevību, pēc The New York Times un The Jerusalem Post. CNN ziņoja, ka premjerministrs Benjamin Netanyahu draudēja atņemt režisoriem pilsonību. Breitbart viņu citēja par filmas parādīšanos Venēcijā: «Mēs cīnāmies pret globālu antisemītisku kūdīšanu» un «Kad tas nāk no mums pašiem, tas vienkārši nav izturams». Galēji labēji protestētāji sapulcējās pie Szor vecāku mājas. Festivāla kritiķi, tostarp The Financial Times, filmu uztvēra kā būtisku apsūdzību. Tie ir politiski un estētiski spriedumi, nevis spriedums par katru triecienu.

Patieso stāstu savukārt pasniedza gan kā kopiju, gan kā atspēkojumu. The Jerusalem Post to nosauca par pretfilmu. Ar Izraēlu saistīti konti reklamēja bezmaksas straumi un lietoja frāzi «faktu salikšana pa vietām». Valdības vai vēstniecības kopīgojums nav neatkarīga pārbaude; tā ir valsts vai tās draugi, kas izvēlas stāstījumu.

Venēcijas NAZA ir kinoteātra un festivāla filma. The New York Times fiksēja ASV festivāla pirmizrādi 2026. gada 26. septembrī; CNN to ierindoja starp sezonas visvairāk apspriestajām dokumentālajām filmām. Tā nav bezmaksas straume šajā vietnē. Patiesais stāsts ir filma, ko publicē šī vietne. Blakus ir saistīti skaidrojumi par ķīlnieku atrašanu un apsūdzību genocīdā lasītājiem, kuri grib dokumentus, nevis aplausus. Noskatieties abas. Pārbaudiet, kas ir nosaukts. Pārbaudiet, ko publicēja armija. Tad tiesājiet attēlus, nevis nosaukumu.