Kāpēc abas filmas lieto vārdu Naza

Militārs saīsinājums, ne zīmols

Naza nav produkta nosaukums, festivāla zīmols vai kāda privāts jaunvārds. Izraēlas militārajā ivritā tas ir ikdienas saīsinājums נז״א, veidots no נזק אגבי (nezek agavi) pirmajiem burtiem, standarta termina blakus, jeb nejaušam, kaitējumam. The Free Press to pateica parastā valodā: Venēcijas filmas nosaukums “ir Izraēlas militārs saīsinājums, atvasināts no nezek agavi, ivrita vārda blakus kaitējumam.” New York Times izmantoja to pašu atvasinājumu un rakstīja, ka “NAZA” ir “ivrita saīsinājums vārdam nezek agavi jeb blakus kaitējums.”

Tā ir parasta štāba valoda. Ivrits saīsinājumus iezīmē ar gershayim, to pašu pieņēmumu, kas צבא הגנה לישראל pārvērš par צה״ל. Virsnieki saka “naza” tā, kā angliski runājošas armijas saka “collateral damage estimate.” Vārds nosauc juridisku un operatīvu problēmu, kas jāmēra katrai profesionālai armijai: ja tiek trāpīts likumīgam militāram mērķim, zināms kaitējums civiliedzīvotājiem vai civiliem objektiem joprojām var būt sagaidāms. Izraēlas juridiskie dokumenti, ko arhivējusi Jewish Virtual Library, atkārto paražu tiesību normu: uzbrukumi ir aizliegti, ja “sagaidāms, ka tie civiliedzīvotājiem nodarīs pārmērīgu kaitējumu attiecībā pret gaidāmo militāro priekšrocību”, mērs, kas ņemts no proporcionalitātes principa. Tie paši dokumenti ir skaidri par to, ko nošķiršanas princips neprasa. Tas “attiecas tikai uz tīšu civiliedzīvotāju mērķēšanu, nevis uz nejaušu kaitējumu civiliedzīvotājiem, triecot likumīgus militārus mērķus.” Nazas aprēķināšana ir veids, kā komandieris mēģina šos noteikumus piemērot. Tā pati par sevi nav pierādījums, ka civiliedzīvotāji bija mērķis.

Haviv Rettig Gur izdarīja to pašu nošķīrumu, runājot par Venēcijas filmu. “Civiliedzīvotāju upuru aplēse nākamajam triecienam, pirms šo triecienu pavēl, ir obligāta saskaņā ar starptautiskajām tiesībām,” viņš teica. “Tā ir daļa no tā, kā vērtē proporcionalitāti.” Šo aplēsi uzskatīt par pierādījumu, ka civiliedzīvotāju nonāvēšana bija mērķis, viņš piebilda, ir “ne tikai nepareizi,” jo aprēķins ir “pierādījums, ka viņi veica aprēķinus, kas vajadzīgi, lai karu vestu morāli.”

Nevienam nepieder funkcionējošs militārs saīsinājums. Tas parādās instruktāžās, juridiskos padomos un strīdā pēc darbības, jo IDF, tāpat kā citas Rietumu armijas, ir pienākums nošķirt kaujiniekus no civiliedzīvotājiem un svērt nejaušu kaitējumu. Vārda lietošana nedod autortiesības uz publisku strīdu par šo vārdu.

Divas filmas, viens publisks vārds

Divas dokumentālās filmas tagad nes šo saīsinājumu, jo abas no pretējiem virzieniem strīdas par to, kā Izraēla karoja pret Hamās Gazā un kā jāsaprot kaitējums civiliedzīvotājiem.

Pirmo, NAZA, sarakstīja un režisēja Yuval Abraham un Rachel Szor. The Free Press ziņoja, ka tās pirmizrāde bija Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā 2026. gada 10. septembrī un ka tā ieguva žūrijas īpašo balvu. Fox News šo pirmizrādi novietoja 83. Venēcijas festivālā. New York Times un Breitbart abas aprakstīja 80 minūšu filmu. The Times rakstīja, ka tā “sastāv no intervijām ar 24 cilvēkiem, kas raksturoti kā Izraēlas izlūkošanas virsnieki un karavīri”, kuri filmas pašas sinopsē tika rādīti kā atklājoši “sistēmas aiz Izraēlas aprēķinātās palestīniešu civiliedzīvotāju masveida nonāvēšanas Gazā.” Šie runātāji netika identificēti. Arī NPR Fresh Air ziņoja par diviem dučiem anonīmu interviju, filmētām naktī uz Telavivas jumtiem, ar mainītu izskatu un balsīm. Tie ir filmas veidotāju un festivāla apgalvojumi, nevis tiesas konstatējumi.

Izraēlas armija, kas, kā The Times teica, bija redzējusi tikai fragmentus, “nesaudzīgi nopēla dokumentālo filmu par to, ka tā rāda anonīmas liecības ‘no personām, kuru identitāti nevar pārbaudīt.’” Tā arī noraidīja konkrētu apsūdzību, ka trieciens esot apstiprināts ar aptuveni 500 sagaidāmiem civiliedzīvotāju nāves gadījumiem, sakot, ka tā “nekad neplānoja, neapstiprināja un neveica triecienu Gazā, kurā tika sagaidīts, ka tiks nonāvēti 500 civiliedzīvotāji vai kas tuvu šim skaitlim,” un ka tā bija “rīkojusies saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.” The Times piebilda, ka armija un Izraēlas komentētāji filmā pārmeta, ka tā neatzina Hamās stratēģiju iestrādāt teroristus un infrastruktūru civiliedzīvotāju vidū. Atsevišķā Jerusalem Post ziņojumā avīze rakstīja, ka IDF “noraida NAZA apgalvojumus, ka mākslīgais intelekts virza mērķēšanu Gazā,” un ka “apmācītas militārās un juridiskās amatpersonas pieņem lēmumus par triecieniem un vērtē kaitējumu civiliedzīvotājiem.”

Mākslīgā intelekta jautājumā šī militārā nostāja sakrīt ar to, ko brigādes ģenerālis (rez.) Jacob Nagel izklāstīja Jerusalem Post esejā, ko atkārtoti publicēja Foundation for Defense of Democracies. “Militārās pavēles un procedūras nepārprotami aizliedz paļauties vienīgi uz mākslīgā intelekta lietojumiem situācijās, kas skar cilvēka dzīvību, bez cilvēka līdzdalības,” viņš rakstīja. “Uz mākslīgo intelektu balstīti algoritmi nepieņem lēmumus sākt uzbrukumu.” Pilnvarots cilvēku personāls šos lēmumus pieņem “ciešā juridiskā uzraudzībā.” Filmas nosaukums tāpēc nav mākslīgā intelekta sistēmas vārds. Tas ir tā blakus kaitējuma problēmas vārds, kas šiem cilvēku lēmējiem jāmēra.

Otrā filma ir Naza: Patiesais stāsts. 2026. gada 2. oktobrī Jerusalem Post ziņoja, ka “pretfilma ar nosaukumu ‘Naza: Patiesais stāsts’ ir vērsta tieši uz to, lai diskreditētu apgalvojumus, kas izteikti dokumentālajā filmā ‘NAZA.’” Citi tā paša nedēļas teksti to raksturoja kā nesen izdotu Izraēlas dokumentālo filmu, kas piedāvāta kā ieraksts par karu pret Hamās Gazā. Venēcijas filmai līdz septembra vidum jau bija pirmizrāde, balva un plaša atspoguļošana. Atspēkojums cirkulēja oktobra sākumā. Skatītāji var dot priekšroku vienai interpretācijai. Viņi nevar izlikties, ka ivrita vārds tika izgudrots Venēcijā.

Kopīgais nosaukums tāpēc nav mīkla. Abas filmas ir par nazu. Viena saīsinājumu traktē kā nozieguma vārdu. Otra to traktē kā juridiska ierobežojuma vārdu, kurā demokrātija karoja pret teroristu organizāciju, kas iestrādājas civiliedzīvotāju vidū.

Apgalvojums, ka nosaukums izvēlēts, lai slēptu otru filmu

Pēc tam, kad parādījās atspēkojums, daži kritiķi teica, ka sakrītošais nosaukums ir nolaupīšana: ka Naza: Patiesais stāsts tika veidots, lai novirzītu uzmanību vai apraktu Venēcijas filmu. Tā ir godīga polemiskas izvēles apraksts. Tas nav pierādījums slēpšanai.

Nosaukums, kas izvēlēts, lai slēptu citu darbu, nepievienotu vārdus “Patiesais stāsts.” Šie vārdi paziņo strīdu. Tie pasaka meklētājam, žurnālistam un skeptiskam skatītājam, ka pastāv otrs izklāsts. Ikviens, kurš varēja atrast balvas ieguvēju, joprojām to varēja atrast. Garākais nosaukums ir veids, kā otrā filma atsakās atdot jēdzienu, ko pirmā filma bija pārvērtusi apsūdzībā.

Ir arī vienkāršāks ivrita punkts. Abrahams un Šora נז״א neizgudroja; viņi aizņēmās štāba saīsinājumu un lūdza publiku to dzirdēt kā apsūdzību. Atspēkojums aizņēmās to pašu publisko saīsinājumu un lūdza publiku to dzirdēt kā to, kas tas ir militārajās tiesībās: nejaušs kaitējums, kas jāierobežo, nevis sinonīms nodomam nonāvēt civiliedzīvotājus. Atspēkojumi bieži patur vārdu, ko apstrīd. Tā ir argumentācija, nevis identitātes zādzība.

Skeptiķiem joprojām jāskatās abas, un viņiem nevajag jaukt popularizēšanu, kolektīvo finansēšanu vai rezerves dienesta pakāpi ar spriedumu par kadriem. Armijas rakstiskie iebildumi pret Venēcijas filmu un atspēkojums, kas būvēts kā pretstāstījums, ir atsevišķas lietas. Tāpat anonīma liecība un protokolā dota pavēlniecība. Godīgais pārbaudījums nav tas, kurš saīsinājumu pirmais lika uz plakāta. Tas ir, kuru izklāstu var pārbaudīt.

Kā tās atšķirt

Garums un beigu titri ir ātrākais filtrs. Abrahama un Šoras NAZA ir 80 minūšu festivāla filma, kā ziņoja New York Times un Breitbart, būvēta uz 24 intervijām ar slēptu identitāti un Venēcijas balvu. Naza: Patiesais stāsts ir vēlākā neatkarīgā pretfilma, nosaukta uz ekrāna un filmas lapā. Ja beigu karte saka “Patiesais stāsts”, tā ir atspēkojums. Ja ilgums ir tuvu astoņdesmit minūtēm un runātāji visu laiku ir pilnībā anonimizēti, tā ir Venēcijas filma.

Dziļākā atšķirība ir apgalvojums, ko katra izsaka par nazu. Venēcijas filma, armijas izklāstā par fragmentiem, ko tā redzēja, sagaidāmo nejaušo kaitējumu un anonīmus mērķēšanas sistēmu aprakstus traktē tā, it kā tie pierādītu aprēķinātas masveida nonāvēšanas politiku. Armijas atbilde ir tāda, ka neparedzēts kaitējums no uzbrukumiem, kas vērsti pret teroristu mērķiem, nav nodoms, ka Hamās karo no civiliedzīvotāju vidus un ka nopietnām apsūdzībām vajag identificējamus lieciniekus. Starptautiskās humanitārās tiesības ir tuvāk šai otrajai gramatikai. American Jewish Committee proporcionalitāti apkopo kā aizliegumu uzbrukumiem, “no kuriem var sagaidīt, ka tie radīs nejaušu civiliedzīvotāju dzīvību zaudējumu, kaitējumu civiliedzīvotājiem vai pārmērīgu kaitējumu civiliedzīvotāju mājokļiem un būvēm, kas pārsniegtu gaidāmo militāro priekšrocību, kuru ar uzbrukumu tiecas sasniegt.” Izraēlas pašu juridiskie dokumenti, ko arhivējusi Jewish Virtual Library, jau sen ir norādījuši to pašu secību: nošķiršanu, proporcionalitāti, piesardzības pasākumus un normu, ka militārs mērķis nekļūst neaizskarams tāpēc, ka aizstāvis to novietojis civilā apvidū. “Civiliedzīvotāju klātbūtni vai pārvietošanos vai atsevišķu civiliedzīvotāju klātbūtni nedrīkst izmantot, lai atsevišķus punktus vai apvidus padarītu neaizskaramus pret militārām operācijām,” šie dokumenti atgādina. John Spencer, runājot ar Breitbart par Venēcijas filmu, operatīvo domu pateica vienkāršākā valodā: aprēķināt, cik daudz blakus kaitējuma tiesības atļauj, nav pierādījums politikai, kas maksimizē civiliedzīvotāju nāves; tas ir veids, kā spēks cenšas palikt tiesību ietvaros.

Nekas no tā nenokārto katru apstrīdamu triecienu. Kara upuru skaitļi joprojām ir strīdīgi starp Hamās vadītām veselības iestādēm, Izraēlas aplēsēm par nogalinātajiem teroristiem un ārējiem analītiķiem, un šī lapa nav vieta, kur izlikties pretēji. Tā ir vieta, kur pateikt, ka ivrita saīsinājums, ko lieto katras nopietnas armijas mērķu izvēles procesā, nav preču zīme. Abas filmas lieto vārdu Naza, jo abas cīnās par blakus kaitējumu. Veids, kā tās atšķirt, ir izlasīt nosaukuma otro daļu, ilgumu un beigu titrus un tad skatīties šo filmu un Venēcijas darbu kā divus argumentus, nevis kā vienu nosaukumu, kas nejauši pāršķelts divās daļās.

Saistītā lasāmviela: divas filmas ar nosaukumu Naza stāsta dažādus stāstus par karu Gazā un Naza: Patiesais stāsts — IDF karavīri runā atklāti.