Kas ir BDS, pašu dibinātāju vārdiem

Boikota, investīciju izņemšanas un sankciju kampaņa, pazīstama kā BDS, aicina patērētājus, universitāšu pilsētiņas, baznīcas, arodbiedrības, uzņēmumus un valdības izolēt Izraēlu, līdz tā pieņem fiksētu politisko prasību sarakstu. Tās organizatori to raksturo kā nevardarbīgu spiedienu pēc cīņas pret aparteīdu Dienvidāfrikā parauga. Skeptiskam lasītājam jāsāk ar šiem tekstiem, tad ar kampaņas zināmākā dibinātāja pierakstītajiem vārdiem, nevis ar saukļiem no kādas puses. Dokumenti neapraksta šauru protestu pret konkrētu kabinetu vai konkrētu apmetni. Tie apraksta nosacījumus, kas, izpildīti tā, kā tos definē autori, izbeigtu Izraēlu kā ebreju nacionālu valsti.

Ko 2005. gada aicinājums patiesībā saka

2005. gada 9. jūlijā arābu grupu koalīcija izdeva Palestīnas pilsoniskās sabiedrības aicinājumu uz BDS. Foundation for Defense of Democracies fiksē tā trīs prasības: izbeigt „visu arābu zemju” okupāciju un kolonizāciju un nojaukt Rietumkrasta barjeru; atzīt „pilnīgu vienlīdzību” Izraēlas arābu pilsoņiem; un „cienīt, aizsargāt un veicināt palestīniešu bēgļu tiesības atgriezties savās mājās un īpašumos”, formulējumu, ko pats aicinājums saista ar 1948. gada Ģenerālās asamblejas ieteikumu (FDD).

Trešā prasība ir eņģe, un Rietumu auditorijai to bieži izskaidro vismazāk. BDS izturas pret atgriešanos, arī vēlākām paaudzēm, kas pieprasa bēgļa statusu, kā pret neatrunājamām tiesībām ieceļot Izraēlā 1949. gada pamiera līniju iekšienē. Atsaucoties uz skaitļiem, kas publicēti pašā BDS vietnē, FDD atzīmēja vairāk nekā 7,25 miljonus cilvēku, kurus raksturo kā arābu bēgļus, pret aptuveni 6,7 miljoniem ebreju un 1,9 miljoniem arābu, kuri ir Izraēlas pilsoņi. Omar Barghouti savā grāmatā uzstāj uz neierobežotu atgriešanos visiem, kas pieprasa šo statusu, tostarp 1948. gadā aizgājušo pēctečiem. FDD secinājums ir, ka šāda atgriešanās aizstātu ebreju vairākuma demokrātiju ar citu arābu vairākuma valsti. Barghouti demogrāfisko iebildumu noraida kā aizstāvību tam, ko viņš sauc par koloniālu kārtību. Tā nav pārpratums starp abām pusēm. Tā ir pati strīda būtība (FDD).

Arī pirmā prasība ir plašāka par „Rietumkrastu”. „Visas arābu zemes” aicinājumā atstātas nedefinētas. FDD atzīmē, ka „visu” šādu zemju okupācijas izbeigšana nozīmē, ka Izraēlas kontrole ir nelikumīga arī 1949. gada līniju iekšienē. Izraēlas kontroles izbeigšana apgabalā, ko izraēlieši sauc par Jūdeju un Samariju, pēc pašas kampaņas trīsdalīgā testa nebūtu pietiekama.

Dibinātāji un ko viņi teica par Izraēlas pastāvēšanu

Omar Barghouti, dzimis Katarā arābu vecākiem, 2004. gadā palīdzēja sākt palestīniešu kampaņu par Izraēlas akadēmisko un kultūras boikotu un ir BDS galvenā publiskā seja (Influence Watch). Palestīnas BDS nacionālā komiteja tika izveidota Ramallā 2007. gadā, lai koordinētu darbu. Daudzi pētnieki izolācijas stratēģiju saista arī ar 2001. gada Durbanas konferences NVO forumu, kas aicināja uz „pilnīgu un totālu Izraēlas izolāciju” (FDD).

Barghouti nav runājis mīklaini. ASV Pārstāvju palāta rezolūcijā H. Res. 246, 2019. gada 23. jūlijā, viņu citēja: „Mēs iebilstam pret ebreju valsti jebkurā Palestīnas daļā. Neviens palestīnietis, neviens saprātīgs palestīnietis, nevis sevi pārdevis palestīnietis, nekad nepieņems ebreju valsti Palestīnā” (Jewish Virtual Library). Tās pašas bibliotēkas viņa piezīmju apkopojums fiksē, ka vienas valsts iznākums būtu „unitāra valsts, kurā ebreji pēc definīcijas būs minoritāte”, un ka, ja bēgļi atgrieztos ar BDS noteikumiem, „palestīniešu minoritāte kļūs par palestīniešu vairākumu tajā, ko šodien sauc par Izraēlu” (JVL). Ahmed Moor, rakstot kā BDS aizstāvis, secinājumu ielika vienā teikumā: „BDS patiešām nozīmē ebreju valsts beigas.” Tie nav naidīgi pārfrāzējumi. Tie ir runātāju vārdi.

Anti-Defamation League ir izmantojusi šo materiālu, lai nošķirtu BDS no spiediena, kura mērķis ir sarunās panākts divu valstu iznākums. Kad divi pētnieki, kas sevi sauca par cionistiem, atbalstīja boikotu kā veidu, kā saglābt ebreju valsti līdzās arābu valstij, Barghouti atbalstu noraidīja kā mēģinājumu BDS „piesavināties”. Viņa izklāstā problēma nav tikai okupācija pēc 1967. gada. Tā ir Izraēlas pastāvēšana kā ebreju valstij (ADL).

Rezultāti, pavērsieni un ekonomikas uzskaite

BDS ir bijuši taktiski ieguvumi: studentu pašpārvalžu rezolūcijas, daži baznīcu un arodbiedrību balsojumi, spiediens uz kultūras norises vietām un daži uzņēmumu lēmumi par darbību Rietumkrastā. Šīs epizodes ir īstas, un kustība tās reklamē. Tās nav radījušas izolāciju, ko prasīja 2005. gada aicinājums. Jewish Virtual Library kampaņas vēsture secina, ka tai nav bijis ietekmes uz Izraēlas politiku un nenozīmīga ietekme uz Izraēlas ekonomiku, kamēr ASV un Izraēlas tirdzniecība palikusi spēcīga: imports un eksports kopā vairāk nekā 38 miljardi dolāru periodā, ko tā aplūko (JVL).

Kur uzņēmumi pārcēla rūpnīcas, Jūdejas un Samārijas arābu strādnieki dažkārt zaudēja darbu. SodaStream, kas nodarbināja izraēliešus un vietējos arābus Rietumkrasta vietā, vēlāk pārcēla ražošanu uz Negevu; pēc pārcelšanas BDS turpināja uzņēmumu mērķēt. Izraēlas amatpersonas un daži uzņēmēji tādus gadījumus min kā pierādījumu, ka kampaņa kaitē cilvēkiem, kurus tā apgalvo pārstāvam (FDD). Akadēmiskās asociācijas ir pieņēmušas Izraēlas boikotus, tostarp American Studies Association balsojumu 2013. gadā. Liels skaits universitāšu atteicās tām sekot: FDD atzīmē, ka 2007. gadā vairāk nekā 450 koledžu un universitāšu prezidenti parakstīja paziņojumu pret akadēmiskiem boikotiem, un Jewish Virtual Library fiksē, ka ne mazāk kā 250 universitāšu pārstāvji noraidīja Izraēlas vai Izraēlas akadēmisko iestāžu boikotus (FDD). Palestīnas pašpārvaldes prezidents Mahmoud Abbas 2013. gadā Dienvidāfrikā teica, ka neatbalsta pašas Izraēlas boikotu, vienlaikus lūdzot citus boikotēt apmetnes. PA un BDS nav viens un tas pats projekts (FDD).

Kāpēc valdības to sauc par diskriminējošu

Rietumu valdības pret pilsonībā balstītiem Izraēlas boikotiem ir izturējušās līdzīgi kā pret agrāko Arābu līgas boikotu: kā pret diskrimināciju tirdzniecībā, nevis kā pret parastu domstarpību. Jewish Virtual Library skaita 38 ASV štatus ar likumiem, izpildrīkojumiem vai rezolūcijām, kas attur no publiskiem līgumiem vai ieguldījumiem uzņēmumos, kuri boikotē Izraēlu. 2023. gadā ASV Augstākā tiesa atteicās izskatīt lietu Arkansas Times v. Waldrip un atstāja spēkā Eighth Circuit spriedumu, ka Ārkanzasas darbuzņēmēju apliecinājuma likums nepārkāpa First Amendment, kā tas tika piemērots tajā lietā (JVL). H. Res. 246 iebilda pret BDS un vienlaikus apliecināja amerikāņu tiesības kritizēt jebkuru valdību, arī Izraēlas, un tika pieņemta ar 398–17 2019. gada 23. jūlijā (JVL).

Vācijas Bundestāgs 2019. gada 17. maijā pieņēma rezolūciju, kurā teikts, ka „BDS kustības argumenti un metodes ir antisemītiskas.” Teksts teica, ka BDS taktika „neizbēgami raisa asociācijas ar nacistu saukli ‘Kauft nicht bei Juden!’” — „Nepērciet no ebrejiem!” Balsojums bija politisks, nevis kriminālkodekss, un nebija juridiski saistošs (FDD). Francijas augstākā tiesa 2015. gada 20. oktobrī atstāja spēkā notiesājošus spriedumus aktīvistiem, kuri bija aicinājuši uz Izraēlas preču boikotu lielveikalos, un aicinājumu traktēja kā musināšanu uz diskrimināciju pēc nacionālās izcelsmes (AJC). Nacionālās likumdevējas iestādes nav traktējušas BDS kā parastu domstarpību.

Diskriminācijas arguments nav atkarīgs no aizlieguma kritizēt Izraēlas politiku. Tas ir atkarīgs no dubultstandarta un no gala stāvokļa. BDS organizē ekonomisku un kulturālu sodu ebreju valstij starp pasaules okupantiem, cilvēktiesību pārkāpējiem un etniski definētām politiskām kopienām un izturas pret Izraēlas universitātēm, māksliniekiem un civiliedzīvotājiem kā pret leģitīmiem mērķiem. H. Res. 246 konstatēja, ka kustība „neatzīst, un daudzi tās atbalstītāji tieši noliedz, ebreju tautas tiesības uz nacionālu pašnoteikšanos.” Tā ir līnija, ko velk daudzas valdības: protests pret politiku ir parasts; kampaņa, kuras dibinātāji noraida ebreju suverenitāti „jebkurā Palestīnas daļā”, ir kas cits.

Pēc 2023. gada 7. oktobra šo līniju bija vieglāk saskatīt. Hamas slaktiņš un tam sekojušais pilsētas karš BDS ietvarā bija papildu iemesli izolēt Izraēlu. FDD fiksēja, ka kampaņa cildināja „attaisnotu bruņotas pretestības izmantošanu pret apspiedēju militārajiem spēkiem un civiliedzīvotājiem”, nevis izturējās pret kustību, kas apņēmusies izbeigt Izraēlu kā ebreju valsti, kā pret šķērsli mieram (FDD). Lasītāji, kuri grib Izraēlas mērķēšanas uzskaiti, nevis kampaņas kopsavilkumu par to, var skatīties filmu un atsevišķo piezīmi par apgalvojumu par genocīdu. 2005. gada aicinājums nav pārrakstīts. Tas jālasa tā, kā tas uzrakstīts.