Kur beidzas Izraēlas kritika un sākas antisemītisms

Darba līnija, ne mutes aizbāznis

Demokrātiska diskusija par Izraēlu pati par sevi nav antisemītisms. Izraēlas avīzes, tiesas un virsnieki katru nedēļu strīdas par apmetnēm, samērīgumu un kara vešanu. Tāds neatkarīgs Izraēlas darbs kā filma pastāv tāpēc, ka šīs diskusijas ir īstas. Skeptiskam lasītājam lietderīgais jautājums ir šaurāks: kad runa vai kampaņa pārstāj izturēties pret Izraēlu kā pret valsti, kas var kļūdīties, un sāk izturēties pret ebrejiem kā pret tautu, no kuras drīkst vairīties, kuru drīkst vainot vai kurai drīkst liegt tiesības, ko citas tautas patur.

Šī līnija ir apstrīdēta. Tā nav iedomāta. Definīcijas, boikota noteikumi, universitātes pilsētiņas gadījumi un parlamentu balsojumi atstāj papīra pēdas.

Ko IHRA teksts patiesībā saka

2016. gada maijā Starptautiskā holokausta piemiņas alianse (International Holocaust Remembrance Alliance, IHRA) pieņēma juridiski nesaistošu darba definīciju: „Antisemītisms ir noteikta uztvere par ebrejiem, kas var izpausties kā naids pret ebrejiem.“ Tas pats dokuments teikumā, ko kritiķi bieži izlaiž, nosaka, ka „Izraēlas kritiku, kas līdzīga kritikai pret jebkuru citu valsti, nevar uzskatīt par antisemītisku.“ Turpmākie ilustratīvie piemēri ir par kontekstu, nevis par aizliegumu runāt par Gazu, okupāciju vai Netanyahu. Tie cita starpā iezīmē ebrejiem liegt pašnoteikšanās tiesības, atstājot citas nācijas neskartas, piemērot mērauklas, ko neprasa no citām demokrātijām, lietot klasiskus antisemītiskus tēlus, lai aprakstītu Izraēlu, salīdzināt Izraēlas politiku ar nacistiem un turēt ebrejus kolektīvi atbildīgus par Izraēlas valsti.

Anti-Defamation League, kas atbalsta IHRA kā vadlīnijas un apmācību, nevis kā jaunu runas noziegumu, atzīmē, ka daļa ar Izraēlu saistīto piemēru joprojām ir aizsargāta izpausme saskaņā ar ASV Konstitūcijas Pirmo labojumu. Teksta vērtība šajā lasījumā ir diagnostiska: tas paskaidro, kāpēc noteikti tropi ir antisemītiski pat tad, kad tie ierodas ģērbušies kā ārpolitikas runa. Tas nepārvērš katru asu komentāru naidā.

2017. gada 1. jūnijā Eiropas Parlaments apstiprināja rezolūciju, kas atbalsta IHRA definīciju un aicina dalībvalstis pašām to pieņemt, aizsargāt ebreju kopienas no naida noziegumiem un naida runas un atbalstīt tiesībaizsardzības izmeklēšanas par antisemītiskiem uzbrukumiem. Vācija definīciju pieņēma vēlāk tajā pašā gadā. 2019. gadā Bundestāgs atgriezās pie tā paša nošķīruma, nosodot paziņojumus, „kas formulēti kā it kā Izraēlas Valsts politikas kritika, bet patiesībā ir naida izpausmes pret ebreju tautu.“

Strīds ap definīciju

Iebildums ir nopietns, un tas jāsaka tā paša vārdiem. Institute for Strategic Dialogue atzīmē, ka vārda brīvības aktīvisti ir apgalvojuši, ka IHRA apslāpē izpausmi, daļu cionisma un Izraēlas kritikas uzskatot par antisemītismu. Konkurējoši teksti, tostarp Jeruzalemes deklarācija par antisemītismu un Nexus dokuments, mēģina vilkt līniju šaurāk. American Jewish Committee atzīmē, ka neviena valdība šīs alternatīvas nav apstiprinājusi un ka Jeruzalemes deklarācija aizstāv dubultstandarta piemērošanu Izraēlai un aizstāv boikota, investīciju atsaukšanas un sankciju kampaņu, kuras dibinātājs ir teicis, ka vēlas izjaukt ebreju valsti. Institute for Strategic Dialogue, aprakstot Jeruzalemes deklarāciju tās pašas vārdiem, saka, ka tās autori īpaši rūpējas aizsargāt iestāšanos par Gazas un Jūdejas un Samārijas arābu tiesībām un pašnoteikšanos, ka tā uzskata atbalstu divnāciju valstij ar pilnīgu pilsonisko līdztiesību par neantisemītisku, kaut arī tas izbeigtu Izraēlu kā ebreju valsti, un ka tā uzskata BDS par boikota un sankciju kampaņu, nevis par antisemītismu pašu par sevi.

Tas ir vārda brīvības apgalvojums, nevis secinājums, ka antisemītisms ir rets. Tas jāsver pret pašu IHRA izņēmumu parastai valsts kritikai un pret gadījumiem, kuros „kritika“ tiek piemērota tikai ebrejiem.

Institute for Strategic Dialogue ir atzīmējis lielu pārklāšanās lauku, ko kliedzieni slēpj: abas puses piekrīt, ka Izraēlas politiku var kritizēt, un abas piekrīt, ka kritika var būt antisemītiska pēc formas vai motīva. Cīņa ir par dubultstandartiem, ebreju pašnoteikšanās noliegumu un nacistu vai aparteīda analoģijām. Tie nav semantiski sīkumi. Tie izšķir, vai ebreju students ir pilsonis ar viedokli vai valdības aizvietotājs.

Kad boikoti trāpa ebrejiem, ne politikai

Boikota, investīciju atsaukšanas un sankciju kustība sevi pasniedz kā kampaņu pret Izraēlas valsti, pēc aparteīda Dienvidāfrikas izolācijas parauga, nevis kā kampaņu pret ebrejiem. CAMERA ir fiksējusi Palestīnas BDS nacionālās komitejas uzstājību, ka tā iebilst pret „visiem rasisma veidiem, tostarp antiebreju rasismu“, un tās sūdzību, ka pretinieki jauc spiedienu uz Izraēlu ar antiebreju rasismu. Šis pašapraksts jāfiksē. Jāfiksē arī rakstītie noteikumi.

Palestīniešu kampaņa par Izraēlas akadēmisko un kultūras boikotu (PACBI), kas 2004. gadā sākta kā BDS dibinātāja atzars, aicināja starptautisko sabiedrību boikotēt Izraēlas akadēmiskās un kultūras iestādes tāpēc, ka šīs iestādes ir līdzdalīgas apspiešanas sistēmā. NGO Monitor citē PACBI, kas mudina publiku boikotēt tādus Izraēlas māksliniekus kā Izraēlas balets un Izraēlas filharmonija, kurus PACBI apsūdz, ka tie ir „partneris ar valsti, plānojot, īstenojot un balinot kara noziegumus un starptautisko tiesību pārkāpumus.“ InfluenceWatch fiksē PACBI apgalvojumu, ka „milzīgais vairākums“ Izraēlas un Izraēlai labvēlīgo akadēmiķu ir līdzdalīgi, vai nu aizstāvot valsti, vai nepietiekami to nosodot. Tā nav sankcija pret likumu. Tā ir lojalitātes pārbaude mūziķiem un universitātēm.

ASV universitātes pilsētiņās tā pati loģika sasniedz diasporas ebrejus. ADL pārskats par 2020–2021. gada universitātes pilsētiņu darbību atklāja, ka oficiālās BDS kultūras boikota vadlīnijas, kas aicina vairīties no „darbībām, kurās iesaistīta Izraēla, tās lobiju grupas un līdzdalīgas iestādes“, ir atstājušas „pārmērīgi lielu ietekmi uz ebreju kopienu“, jo BDS atbalstošās grupas parastās amerikāņu ebreju organizācijas bieži uzskata par „lobiju grupām“ vai „līdzdalīgām iestādēm“. Antinormalizācijas noteikumi, kas pasākumus ar izraēliešiem un arābiem no Gazas vai Jūdejas un Samārijas uzskata par neleģitīmiem, ja tie norāda uz „paritāti“, iedarbojas tāpat. Tā politikas boikots kļūst par kopienas boikotu.

Atsevišķi gadījumi rāda to pašu pārbīdi no valdības uz personu. 2018. gada septembrī Mičiganas universitātes profesors John Cheney-Lippold atsauca solīto ieteikumu, uzzinājis, ka students meklēja programmu Izraēlā; universitāte viņu sodīja disciplināri, sakot, ka viņa „rīcība ir tālu atpalikusi no universitātes un koledžas gaidām par to, kā … mācībspēki saskaras ar studentiem un izturas pret viņiem.“ Neatkarīga izmeklēšana par Apvienotās Karalistes Nacionālo studentu savienību, ko apkopoja Institute for Strategic Dialogue, atklāja neveiksmes novērst antisemītisku vajāšanu, kas izmantoja asins apmelojuma un Rothschild tropus un turēja ebreju studentus atbildīgus par Izraēlas valsti. Tie ir IHRA piemēri parastā apģērbā: kolektīva vaina, sazvērestība un tests, ko citām etniskām grupām nelūdz kārtot.

Parlamenti, uzlīmes un BDS atbilde

2019. gada 17. maijā Bundestāgs pēc CDU/CSU, SPD, FDP un Alianses 90/Zaļo priekšlikuma pieņēma rezolūciju pretoties BDS kustībai un cīnīties ar antisemītismu. Foundation for Defense of Democracies atzīmē, ka balsojums bija politisks, nevis krimināllikums. Priekšlikums citē IHRA, atkārto divu valstu mērķi un tad izsaka vēsturisku piezīmi, ko Vācijas likumdevējiem ir tiesības izteikt. CAMERA citē pieņemto tekstu: „BDS kustības argumentācijas modelis un metodes ir antisemītiskas“, un BDS aicinājumi boikotēt Izraēlas māksliniekus un uzlīmes „Nepērc“ uz Izraēlas precēm „atgādina baisāko posmu Vācijas vēsturē.“ Tā paša priekšlikuma angļu atveidojums Jewish Virtual Library saka, ka šīs uzlīmes „neizbēgami iekur atmiņu par nacistu … parole ‘Kauf nicht bei Juden!’ (Nepērc no ebrejiem).“ Bundestāgs nolēma nefinansēt organizācijas, kas apšauba Izraēlas tiesības pastāvēt vai kas aktīvi atbalsta BDS, un lūdza citas publiskas iestādes sekot.

BDS un daži Vācijas kritiķi atbildēja, ka rezolūcija atdzesē politisko izpausmi. CAMERA citē Palestīnas BDS nacionālo komiteju, kas noraida „antiebreju rasismu“ un uzstāj, ka vēršas pret režīmu, ne pret tautu. Jürgen Trittin, zaļo likumdevējs, kurš iebilda pret priekšlikumu, apgalvoja, ka pastāv „iebiedēšanas klimats pret Izraēlas okupācijas politikas kritiķiem“ un ka BDS pielīdzināšana antisemītismam apmelotu nevardarbīgus kampaņas dalībniekus. Lasītāji var turēt abas domas: valstu boikoti ir zināms rīks, un boikots, kura rakstītie kritēriji zīmogē Izraēlas korus un orķestrus kā līdzdalīgus un kura universitātes pilsētiņas prakse izturas pret ebreju studentu dzīvi kā pret līdzdalību, vairs nav tikai par kabinetiem un robežām.

Tas pats nošķīrums attiecas uz Gazas kara smagākajām apsūdzībām, tostarp genocīda apsūdzību. Pierādījumus, tiesības un militāro praksi var apstrīdēt, kā filma cenšas to darīt ar nosauktiem virsniekiem, nevis ar kori. Ko nevar iemānīt kā „kritiku“, ir vecākais gājiens: ebrejiem kā ebrejiem jāatbild par valsti, jāzaudē kulturālais stāvoklis vai jāpierāda nevainība, ko nevienai citai diasporai nav jāpierāda. IHRA šo strīdu nebeidz. Tā to nosauc.

Saistītā lasāmviela: kas ir BDS, pašu dibinātāju vārdiem.