Joey Low

Divi bēgļi un solījums

Joey Low vecāki bija bēgļi. Viņa māte Hannah piedzima Berlīnē un četrpadsmit gadu vecumā nonāca Ņujorkā pēc tam, kad viņas ģimene bija mērojusi ceļu caur Beļģiju, Franciju un Kubu. Viņa tēvs Eddy piedzima Vīnē un 1939. gadā, trīspadsmit gadu vecumā, kopā ar ģimeni ieradās Amerikā. Viņi apprecējās 1949. gadā un audzināja savus bērnus pateicībā pret valsti, kas viņus bija uzņēmusi.

Visus bērnus viņi sūtīja Ramaz — ebreju dienas skolā Manhetenā —, lai bērni iepazītu savu mantojumu. Low tur mācījās no bērnudārza līdz divpadsmitajai klasei, pēc tam, tāpat kā viņa māte, studēja Ņujorkas Universitātē. Viņš saka, ka vecāku mācītais bija vienkāršs: cieņa pret imigrantiem un bēgļiem, lepnums par savu ebrejisko piederību un dziļa saikne ar Izraēlu. „Šīs vērtības ietekmēja visu manu dzīvi.“

Izraēla, 1973

Trešajā studiju gadā, no 1971. līdz 1972. gadam, Low studēja Jeruzalemes Ebreju universitātē. Kad 1973. gada oktobrī sākās Jomkipura karš, viņš atgriezās Izraēlā kā brīvprātīgais. Viņš ir teicis, ka šī pieredze nostiprināja viņa saikni ar Izraēlu uz visu atlikušo mūžu.

2002: sūtīt cilvēkus, nevis preses pārstāvjus

2002. gada pavasarī spridzinātāju pašnāvnieku uzbrukumi skāra pašus Izraēlas pilsētu centrus. Pēc Pesaha slaktiņa viesnīcā Park Hotel Netanjā 27. martā Izraēla sāka operāciju „Aizsardzības vairogs“, un liela daļa pasaules to nosodīja. Low satrauca ne vien terors, bet arī tas, kā tika attēlota Izraēla: viņaprāt, mediji neskaidroja, kāpēc Izraēlai jāaizsargā savi iedzīvotāji, un amerikāņu tūristi bija pārstājuši braukt uz Izraēlu.

Ja amerikāņi nebrauc uz Izraēlu, viņš sprieda, jaunie izraēlieši var doties uz Ameriku. 2002. gada aprīlī viņš uz Amerikas augstskolām aizveda trīs jaunus izraēliešus, pēc tam — divus jauniešus, kuri nupat bija karojuši Dženīnā. Dažu mēnešu laikā viņš bija intervējis simtiem kandidātu un 48 no viņiem — visus nesen demobilizētus un ar brīvām angļu valodas zināšanām — nosūtījis grupās pa trim divu nedēļu braucienos uz koledžām, baznīcām, sinagogām un vidusskolām. Viņi nakšņoja kopmītnēs un dzīvoja līdzās studentiem. „Es negribēju, lai šie jaunie izraēlieši tikai lasītu lekcijas amerikāņu studentiem,“ viņš rakstīja. „Es gribēju, lai viņi ar tiem iepazīstas, dzīvo līdzās, uzklausa un veido saikni.“

Tā radās Israel at Heart. Divās desmitgadēs ar tās starpniecību vairāk nekā tūkstotis jaunu izraēliešu devušies braucienos pa Ameriku, vēlāk arī Eiropu un Dienvidameriku, kurām Low meklēja izraēliešus ar vietējās valodas zināšanām. Jau no paša sākuma katrā trīs cilvēku grupā viņš iekļāva vienu etiopiešu izcelsmes izraēlieti, kurš varēja no personīgās pieredzes stāstīt par diskrimināciju un atbildēt uz apgalvojumu, ka Izraēla ir aparteīda valsts. Laikraksta aprakstā par viņa darbu delegāti tika nosaukti par „Izraēlas labākajiem vēstniekiem“.

Stipendija un jauna paaudze

2006. gadā Low vērsās pie profesora Uriela Reihmana, IDC Herzliya — tagadējās Reihmana universitātes — dibinātāja un piedāvāja stipendijas etiopiešu izcelsmes Izraēlas studentiem. Prasības viņš noteica pats: labas angļu valodas zināšanas, dienests armijas elites vienībās un pāri visam — līdera dotības. Israel at Heart programma šobrīd darbojas jau divdesmito gadu. Vairāk nekā 250 studentu ir absolvējuši, vairāk nekā 45 studē, un ik gadu pievienojas aptuveni 15. Pašlaik programmu vada Estere Deivida, tās absolvente, kura 2002. gadā ar Israel at Heart devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tajā gadā IDC Herzliya piešķīra Low goda biedra nosaukumu „par viņa izcilo ieguldījumu Izraēlas publiskajā diplomātijā, Izraēlas Valsts un ebreju tautas nākotnē“. Viņš darbojies arī IDC Herzliya Amerikas draugu organizācijas valdē un Hillel Starptautiskajā pārvaldnieku padomē.

Screams Before Silence

Pēc 7. oktobra Low bija izpildproducents 2024. gada dokumentālajai filmai Screams Before Silence ar Šerilu Sendbergu par seksuālo vardarbību, ko Hamās teroristi pastrādāja slaktiņa laikā. Uzstājoties Herclijas konferencē 2024. gada jūnijā, viņš sacīja, ka filma bija neatkarīga: „Filma bija neatkarīgs projekts; mēs neņēmām nekādu naudu no valdības.“ Viņa iemesls to atbalstīt bija tas pats, kas savulaik lika dibināt Israel at Heart: „Es mīlu Izraēlu, esmu mīlējis Izraēlu visu savu dzīvi.“

Kāpēc viņš atbalsta filmu „Naza: Patiesais stāsts“

Low atbalsta filmu „Naza: Patiesais stāsts“, paužot tai publisku atzinību un sniedzot padomus. Filmas pamatā ir ideja, pēc kuras viņš darbojas kopš 2002. gada: vispārliecinošāk Izraēlas pozīciju spēj pamatot paši izraēlieši, kuri bijuši notikumu vietā un saviem vārdiem stāsta par redzēto. Viena no jaunajām izraēlietēm, kuras darbu Vašingtonā viņš savulaik finansēja, Marina Naomi Smolyanov, tagad ir filmas komandā.