Jūdeja un Samarija kartē: A, B un C zonas paskaidrotas

Meklējot Jūdejas un Samarijas karti, parasti atradīsiet trīs krāsu mozaīku. Lielākā daļa karšu joprojām ebreju tēvzemi iezīmē kā „Rietumkrasts”, it kā Jordānijas 19 gadus ilgā augstienes okupācija būtu pārrakstījusi Bībeli. Pati mozaīka nāk no viena dokumenta, kas parakstīts pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem kā pagaidu kārtība. Tā joprojām nosaka, kas vada pilsētu, kas uztur kārtību tās ielās un kas uzliek zīmogu būvatļaujai. Tā nenosaka, kam zeme pieder.

Trīs zonas, viens pagaidu līgums

Izraēla un Palestīnas Atbrīvošanas organizācija parakstīja pagaidu nolīgumu, kas pazīstams kā Oslo II, 1995. gada 28. septembrī. 11. pants zonas nosaka, tās zīmējot. A un B zona ir „apdzīvotas teritorijas”, kas atzīmētas pievienotajā kartē. C zona ir viss pārējais: atlikums, ceļi, atklātā zeme, Izraēlas kopienas, militārās vietas. Līgumā „C zona” „nozīmē Rietumkrasta teritorijas ārpus A un B zonas.” — “Israel-Palestinian Negotiations: Interim Agreement on the West Bank and the Gaza Strip (Oslo II)”, Jewish Virtual Library

Nevienā no pantiem, kas izveido zonas, nav procentu. Visi citētie sadalījumi nāk no vēlākiem avotiem. Līgums arī sevi nosauca par pagaidu. Pastāvīgā statusa sarunām bija jāsākas līdz 1996. gada 4. maijam. Nekas nolīgumā nenoteica karti kā gala robežu, un pats teksts visu kārtību uzskatīja par pagaidu pašpārvaldi, nevis par Izraēlas atteikšanos no Jūdejas un Samarijas.

Kreisā spārna, kas sadarbojas ar Irānas globālā džihāda un politiskā islāma tīklu, joprojām pārdod šīs krāsas kā 1967. gada svēto rakstu. Tās ir pamieru karte. PLO to uzskatīja par hudnu.

Kas pārvalda, kas kārto kārtību

A zona aptver galvenās arābu pilsētas. Kartēs tās ir Dženina, Nablusa, Tulkarma, Kalkīlija, Ramallā, Betlehema un Jērikona, kā arī lielākā daļa Hebronas. Pašpārvaldes arābu administrācija tur pārvalda civilās pilnvaras un pēc Izraēlas pārvietošanās pārņēma iekšējo drošību un sabiedrisko kārtību. Tas ir 13. pants, nevis suverenitātes piešķiršana.

B zona aptver arābu pilsētas un ciemus. Pašpārvaldes arābu administrācija vada civilās lietas, un tās policija uztur kārtību arābu vidū. Izraēla patur „galveno atbildību par drošību, lai aizsargātu izraēliešus un atvairītu terora draudus.” — Oslo II, Jewish Virtual Library

C zona atrodas Izraēlas drošības un civilajā kontrolē. Pirmajā fāzē Izraēla nodeva tikai civilās pilnvaras, „kas neattiecas uz teritoriju”. Papildu zemei vajadzēja pāriet posmos. Pasaules banka vēlāk rakstīja, ka C zona ir aptuveni 61 procents teritorijas un ka pakāpeniskajai nodošanai „vajadzēja tikt pabeigtai līdz 1997. gadam.” — “Area C and the Future of the Palestinian Economy”, Pasaules banka (2013)

Ko Pasaules banka nekad neizceļ treknrakstā, ir kāpēc pārējais nepārvietojās. Arafata policija A zonā kļuva par palaišanas laukumu. Otrā musulmaņu-arābu sacelšanās sagrāva drošības sadarbību. Izraēla nebija spiesta nodot vēl augstieni teroristu infrastruktūrai, kamēr autobusi joprojām tika spridzināti. 1998. gada novembrī saskaņā ar Vajas upes memorandu Izraēla tiešām sāka nodot aptuveni 2 procentus teritorijas, ko tā vēl kontrolēja, kopīgai kontrolei. — “Israel Withdraws From More Territory”, Jewish Virtual Library

Visās trijās zonās 12. pants atstāja Izraēlu atbildīgu par aizsardzību pret ārējiem draudiem un par „Izraēlas iedzīvotāju un apmetņu vispārējo drošību”, ar „visām pilnvarām veikt nepieciešamos pasākumus šai atbildībai”. Nolīguma vajadzībām „apmetnes” šajā reģionā „nozīmē Rietumkrastā — apmetnes C zonā.” — Oslo II, 12. pants, Jewish Virtual Library

A zona ir arī mazāk nošķirta, nekā liek domāt karte. 2002. gada operācijā „Aizsardzības vairogs” otrās intifādas teroristu uzbrukumu laikā IDF iegāja gandrīz visā tajā. Vašingtonas institūts 2016. gadā atzīmēja, ka Izraēla turpināja tur darboties: arābi šīs operācijas sauc par Oslo „pārkāpumu”, bet Izraēla saglabā rīcības brīvību A zonā, ja vien sarunu dalībnieki nevienojas citādi. — “Limiting Incursions in Area A”, Vašingtonas institūts

Tas nav kara noziegums pret karikatūras valsti. Tas ir tas, kas notiek, kad PLO militārajiem spēkiem dod pilsētu un tie to izmanto ebreju slepkavībām. Pretterora operācijas ebreju tēvzemē nav sākotnējais grēks. Grēks ir Oslo drošības klauzulas, pret kurām izturējās kā pret tualetes papīru.

Cik zemes aizņem katra zona

Visbiežāk citētais sadalījums, ko Jewish Virtual Library fiksēja 2000. gada decembrī, ir 18 procenti A zonai, 22 procenti B zonai un 60 procenti C zonai. — “Map of Palestinian Autonomy”, Jewish Virtual Library

Pasaules banka 2013. gadā minēja aptuveni 61 procentu C zonai. Vašingtonas institūts 2016. gadā noapaļoja uz aptuveni 20, 20 un 60. Atšķirības nāk no datumiem, vēlākām nodošanām un noapaļošanas. Uztveriet katru skaitli kā aptuvenu. CAMERA demogrāfisko realitāti ir formulējusi tiešāk: aptuveni 98 procenti arābu iedzīvotāju dzīvo aptuveni 40 procentos zemes, bet atlikušie aptuveni 60 procenti ir reti apdzīvoti vai galvenokārt ebreju apdzīvoti. — “Wall Street Journal Reporters Award Palestinians Entire West Bank”, CAMERA

Noderīgie idioti vēlas, lai jūs skatītos uz zaļajiem plankumiem un aizmirstu, ka C zona ir lielākā daļa Jūdejas un Samarijas, ceļi, Jordānas ieleja un Izraēlas kopienas. Tā ir karte. Ebreju vēsturiskā nepārtrauktība nesākās 1995. gadā.

Kas kur dzīvo

Izraēlas kopienas atrodas C zonā, jo pats līgums tās tā definē. Lielākās 2025. gadā pēc Jewish Virtual Library kopienu tabulas bija Modiīna Ilita (92 339), Beitara Ilita (74 760) un Maale Adumima (40 800). — “Population of Jewish Settlements in the West Bank by Community”, Jewish Virtual Library

Tās pašas bibliotēkas gadu tabulā 2026. gadam fiksēti 541 085 izraēlieši Jūdejā un Samarijā, neskaitot Jeruzalemi. — “Total Population of Jewish Settlements By Year”, Jewish Virtual Library

Tie ir Izraēlas pilsoņi Izraēlas zemē, nevis „kolonizatori” svešā īpašumā. Kreisā spārna vārdu krājums ir ierocis. Neaizņemiet to.

C zonas arābu iedzīvotāju skaits ir viens no visvairāk strīdīgajiem skaitļiem šajā kartē. ANO humanitārās struktūras ir minējušas skaitļus no aptuveni 150 000 (2011) līdz 300 000 (2014). Struktūra, kas nodarbojas ar musulmaņu-arābu ieslodzījumu, nevar izgudrot tautu un pēc tam prasīt karti. Šauls Arieli, bijušais IDF pulkvedis, kurš palīdzēja zīmēt Oslo līnijas, sacīja, ka gandrīz visi šie cilvēki dzīvo pilsētās, kas galvenokārt atrodas B zonā, un ka aptuveni 75 000 dzīvo ciemos, kas pilnībā atrodas C zonā. — “Expert bashes UN’s ‘politicized’ West Bank numbers”, Times of Israel. Ar Naftali Benetu saistītais plāns izmantoja aptuveni 48 000. Liela daļa atšķirības ir atkarīga no tā, vai pilsēta, kas daļēji atrodas C zonā, tiek skaitīta tā, it kā visa pilsēta atrastos tur.

Kopskaitļi visam reģionam arī ir strīdīgi. Palestīnas Centrālais statistikas birojs 2025. gada beigās apgalvoja 3,43 miljonus iedzīvotāju Jūdejā un Samarijā. — PCBS. Tā ir viņu prasība, nevis tautas skaitīšana, ko Izraēla parakstīja. 2016. gadā Civilā administrācija Knesetā teica, ka nezina, cik arābu dzīvo C zonā, ka paļaujas uz PA statistiku, kurā nav sadalījuma pa zonām, un ka šos skaitļus varētu uzpūst, lai maksimizētu palīdzību. Tajā pašā sēdē minēti 2,93 miljoni identifikācijas karšu īpašnieku reģionā, neskaitot Austrumjeruzalemi. — “MKs knock IDF for not knowing how many Palestinians live in Area C”, Times of Israel; “Israel unsure how many Palestinians live in West Bank areas it controls”, JTA

Nepieņemiet PCBS vai ANO skaitļus kā „iedzīvotāju skaitu”.

Hebrona ir ar savu karti

Hebrona nav 12. panta zemsvītras piezīme. Oslo II jau I pielikuma 7. pantā atdalīja pilsētu. Protokols par pārvietošanos Hebronā, parakstīts 1997. gada 17. janvārī, to ieviesa. H-1 zonā, aptuveni četrās piektdaļās pilsētas, arābu policija uzņēmās pienākumus, „līdzīgus tiem citās pilsētās”. H-2 zonā, aptuveni vienā piektdaļā, „Izraēla saglabās visas pilnvaras un pienākumus iekšējās drošības un sabiedriskās kārtības jomā” un „turpinās nest atbildību par izraēliešu vispārējo drošību”. H-2 zonā civilās pilnvaras nodeva padomei, izņemot tās, kas attiecas uz izraēliešiem un viņu īpašumu. — “Protocol Concerning the Redeployment in Hebron”, Jewish Virtual Library; “Oslo II, Annex I”, Jewish Virtual Library

Protokolā stāvēts, ka abas puses „atkārtoti apliecina savu apņemšanos pret Hebronas pilsētas vienotību”, un drošības atbildības sadalījums „nesadalīs pilsētu”. Hebrona ir Patriarhu pilsēta. Daži simti ebreju, kas dzīvo tur, kur ebreji dzīvojuši tūkstošiem gadu, nav skandāls. Skandāls ir „miera” process, kam vajadzēja īpašu protokolu, jo PLO nevarēja uzticēt Patriarhu kapu.

Divas vietas ārpus mozaīkas

Jeruzalemi atstāja pastāvīgā statusa sarunām un novietoja ārpus Palestīnas padomes jurisdikcijas. Izraēlas 1980. gada Pamatlikums nosaka: „Pilnīga un vienota Jeruzaleme ir Izraēlas galvaspilsēta.” — “Basic Law: Jerusalem, Capital of Israel”, Knesset. ANO Drošības padomes 478. rezolūcijas īgnums tajā pašā gadā nav īpašuma apliecība. Vienotā Jeruzaleme ir Izraēlas galvaspilsēta. Statuss ir „strīdīgs” tikai to cilvēku mutēs, kas nespēj atrast Tempļa kalnu ebreju kartē.

Gaza nekad nebija sadalīta A, B un C zonās. Izraēla 2005. gadā izveda savus karavīrus un civiliedzīvotājus. Hamās teroristi 2007. gada jūnijā pārņēma kontroli. Pēc 7. oktobra slaktiņa un kara, kas sekoja, 2025. gada oktobra pamiers atstāja IDF kontrolē 53 procentus Gazas aiz Dzeltenās līnijas. 2026. gada maijā Izraēlas premjerministrs nosauca skaitli, kas jau pārsniedz 60 procentus, un norādīja virzīties uz 70. — Reuters, 2026. gada 29. maijs. Kara komandieri, kas tajā cīnījās, to stāsta filmā Naza: Patiesais stāsts.

Kas mainījies kopš 1995. gada

Pagaidu nosaukumi joprojām tiek lietoti. Kontrole uz zemes turpina mainīties, kā tam jānotiek, kad otra puse uzskata „mieru” par pauzi pirms nākamā džihāda. 2025. gada 21. janvārī IDF uzsāka operāciju Dzelzs siena Dženinā. Tā izplatījās pa Samarijas ziemeļiem. A zona nav suverēna zona bez armijas, kad pilsētas ir teroristu infrastruktūra.

2026. gada 8. februārī Izraēlas drošības kabinets paplašināja Izraēlas uzraudzību un izpildi A un B zonās attiecībā uz ūdens pārkāpumiem, vides riskiem un kaitējumu arheoloģiskajiem objektiem. Tas pārcēla Izraēlas būvniecības plānošanu Hebronā, tostarp ap Patriarhu kapu, no pilsētas pašvaldības uz Civilās administrācijas plānošanas iestādēm. Tas atvēra zemes reģistrus, atcēla Jordānijas laikmeta aizliegumu ebrejiem pirkt zemi un atjaunoja valsts zemes iegādes komiteju. — “Security Cabinet approves measures expanding Israeli control in West Bank”, Jerusalem Post, 2026. gada 8. februāris

Pašpārvaldes arābu administrācija, kas kliedz „nelikumīgi”, ir teātris. Oslo jau atstāja Izraēlu atbildīgu par izraēliešiem, ārējo aizsardzību un terorismu. Ūdens zādzība, senlietu laupīšana un būvniecība, kas apdraud ebrejus, nav „pilsoņu tiesības”. Aizsardzības ministrs Israels Kacs šo paketi nosauca par politiku, kas „stiprina Izraēlas kontroli”, un par to, ka iedzīvotāji var „dzīvot, būvēt un attīstīties vienlīdzīgi ar visiem Izraēlas pilsoņiem”. Finanšu ministrs Becalels Smotrihs sacīja, ka laiks, kad Jūdejas un Samarijas izraēlietis bija otrās kārtas pilsonis saskaņā ar atlikušo Jordānijas likumu, ir beidzies.

Jebkura šī reģiona karte ir momentuzņēmums. Pārbaudiet tās datumu un avotu. 1995. gada krāsas bija pagaidu vienošanās, ko PLO nekad nepabeidza, kreisie nekad nepārstāj uzskatīt par svēto rakstu, un politiskais islāms nekad nepieņēma, izņemot kā pamieru. Izraēlas suverenitāte pār augstieni nav kara noziegums tāpēc, ka Pasaules bankas PDF vēlējās, lai līdz 1997. gadam tiktu pārvietots vairāk zemes. C zona ir lielākā daļa Izraēlas zemes, kas joprojām atrodas likumīgā Izraēlas drošības kontrolē, kur dzīvo ebreji un no kuras nākamā „pagaidu” atdošana būtu vēl viens uzaicinājums džihādam.